Izrādi caurvij sirreāla (nereāla) situācija. Mazā istabiņā dzīvo tulkotāja Floransa, kas galdapakšu izīrējusi no citas valsts emigrējušam trūcīgam kurpniekam Dragomiram. Izrādās, ka pagalde var būt tīri jauka mājvieta, gadījumā, ja lielākai dzīvesvietas platībai nepietiek naudas. Zem galda Dragomirs labo kurpes, gatavo ēst, spēlē mandolīnu, uzņem ciemiņus un arī guļ.

Iekārtot māju zem galda ir pilnīgi pieņemami bērna vecumā, bet, ja zem galda mitinās pieaudzis cilvēks, tas jau šķiet dīvaini. Varbūt pat komiski.

Ja man jautātu, par ko ir šī luga, es atbildētu ar pretjautājumu. Par ko domā jauns vīrietis, sēžot pagaldē un cauru dienu redzot garām staigājošas sievietes kājas? Un par ko domā jauna, vientuļa sieviete, ja viņas istabā mitinās simpātisks vīrietis?

Lugu caurvij naivuma, seksualitātes, mīlestības un improvizētas mūzikas gaisotne. Īpatnēja izrāde, tāpēc grūti pieņemama. Bija skatītāji, kuri nespēja noskatīties to līdz galam.

Sieva uz mājām uzaicinājusi ekstrasensu, lai viņš atklātu, kur vīrs dzērumā paslēpis naudu. Nauda tiek atrasta, bet sievai ar to nepietiek. Viņa vēlas no transā guļošā vīra uzzināt vēl šādas tādas lietas. Pēc vīra melu atmaskošanas, kārta pienāk sievas atklātībai.

Vāja, virspusēja ludziņa, kas balstīta uz zemjostasvietas jokiem. No Daugavpils teātra biju gaidījusi kaut ko labāku. Tāds amatiereļu līmenis. Arī pieaicinātais Jānis Jarāns (ekstrasenss) tik vien spēja, kā no sejas slaucīt sviedrus un atkārtot citu aktieru priekšā teiktos tekstus.

Lauku kultūras nama līmeņa izrāde, bet cena kā Rīgas teātrī. Par stundu un 10 minūtēm tika samaksāti (pārmaksāti) 11 eiro.

Birutai 35 gadi, bet viņa nav vēl precējusies. Pēc 3 mēnešiem paredzēts klases salidojums, uz kuru Biruta nolēmusi ierasties kopā ar līgavaini, tāpēc par viņas galveno dzīves dzinuli kļūst sapņu prinča, kurš dzīvo pretējā mājā, medīšana. Lai realizētu savu mērķi, viņa izmanto sievišķīgas viltības, tomēr ne vienmēr tās ir veiksmīgas. Beigu beigās izrāde apstiprina teicienu, ka ne viss, kas spīd, ir zelts.

Izrāde skaitās komēdija, tomēr es to uztvēru kā traģikomēdiju. Lai arī Biruta pamanījās iekulties smieklīgās situācijās, man viņas bija žēl. Domāju, ka katras sievietes sapnis ir vīrs, bērni un ģimene. Ja šis sapnis nepiepildās līdz 35 gadu vecumam (Birutas gadījumā), sieviete to sāk uztvert sāpīgi. Viņa apzinās, ka šajā vecumā uz vienu rūķīti (vīrieti) ir 7-as vai pat vairāk Sniegbaltītes.

Zane Daudziņa divu(!) stundu garo monoizrādi nospēlē lieliski. Mainot balss intonāciju, viņa meistarīgi atveido ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu tēlus.

Izrāde ir kādas ģimenes viena vakara notikumu izklāsts.

Vecāki, kuriem pāri 60, lai paziņotu ko svarīgu, uzaicinājuši ciemos savus bērnus: meitu ar vīru un diviem dvīņiem, kā arī dēlu ar savu puisi. Sarunas ģimenes locekļu starpā nevedas, jo katrs iedziļinājies savās problēmās. Viņi neieklausās (varbūt nemaz nemāk ieklausīties) viens otrā, tāpēc izskan pārmetumi un aizvainojumi. Atbildes uz jautājumiem ir nevērīgas, strupas un bez patiesas līdzjūtības. Šajā ģimenē valda vienaldzības gaisotne.

Manuprāt, autors pārspīlējis, parādīdams tik daudz problēmu vienas ģimenes ietvaros. Tas drīzāk izraisa neticību. Dēls ir homoseksuālis, bet dēla mīļākais – alkoholiķis. Meita piekrāpusi vīru ar brāļa mīļāko un palikusi stāvoklī, līdz ar to viņas ģimene jūk ārā. Pie tam viņu uztrauc smagā kredīta nasta, kas būs vēl jāvelk vairākus gadus. Tēvs sirgst ar vēzi un vēlas ātrāku nāvi, bet māte, samierinājusies ar vīra situāciju, domā par eksotisku ceļojumu.

Viduvēja izrāde par vidusmēra ģimeni.